Digitālais klaidonis

Ar velosipēdu apkārt Cūgas ezeram

Skaidrs, ka mamma viņiem bērnībā nemācīja, ka pietiek vienkārši iegriezt: šķidruma inerces dēļ jēla ola griezīsies lēni. No otras puses, ja olas ir krāsainas, dzīvot ir jautrāk. Domāju, starp hipsteriem un metroseksuāļiem drīz vien kļūs modē olām ne tikai skūt, bet arī krāsot, pūderēt un zīmēt uzacis.

Kas attiecas uz Cūgas ezeru, es līdz tam aizbraucu ātri, taču nez kāpēc nogriezos pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Negribējās pārāk daudz domāt, kur un kā braukt. Tā bija kļūda. Atklājās, ka lielā daļā maršruta velosipēdu celiņš ir ļoti šaurs. Vēl jo vairāk, tas iet kā daļa no kalnu ceļa, bet pa kreiso malu un atdalīts tikai ar marķējumu. Sanāk, ka es braucu "pret spalvu" (jeb pa ceļa labo pusi). Vietējie, protams, ir lietas kursā un brauc apkārt ezeram pulksteņrādītāja virzienā. Tādas lietas iepriekš paredzēt ir grūti. Draugs man teica (viņš bieži brauc pa šo maršrutu), bet es nesapratu, ka tas ir svarīgs info.

Nesteidzos, jo bija jābrauc tikai 40 km. Iegriezos visādās vietās, ja šķita interesanti. Galu galā, uz vienas no grants takām bija daudz garāmgājēju ar suņiem. Pirmās sastaptās jaunkundzes pieturēja suņus, lai es varētu pabraukt garām. Bet lūk nākamās — tantuki — ļoti neapmierināti nolamājās vāciski. Parādīja, ka man šeit nav vietas, un jāvācas uz veloceliņu, kas vīdēja netālu. Es pamāju ar galvu, ka sapratu. Un tomēr, pabraucot viņām garām, izdzirdēju neglaimojošu "idiots". Acīmredzot, vārds ir internacionāls. Savam attaisnojumam teikšu, ka zīmi, kura norādītu, ka taka ir tikai suņu pastaigām, es tiešām neredzēju. Es speciāli skatījos uzmanīgi, negribēju uzrauties uz sodu vai lamuvārdiem, bet vienalga iekritu.

Tā es atgriezos uz sava veloceliņa, kurš bija pilns ar pensionāriem uz elektrobaikiem. Kruti, ko lai saka — veselība ne visiem ļauj 70 gados gāzt pa pauguriem ar parastu baiku, bet te — lūdzu.

Ezers te bija redzams, te nebija, blakus gāja dzelzceļa sliedes, un gar malām bija daudz māju ar zīmēm "privātīpašums, iebraukt un iet aizliegts". Tās mani neiepriecina. Žēl, ka valsts ir privatizēta tā, ka ezeram pat pieiet klāt nevar. Kāpēc dabas bagātības pieder tiem, kuri pirmie pieteicās, vai kuriem piķis pa ausīm nāk ārā? Tas ir stulbi un netaisnīgi.

Kārdinājumi un pārkāpumi

Kad pa ceļam rāpos augšā lielākajā paugurā, lieliskā ezera panorāma vilināja pie sevis. Bija silts un gribējās nopeldēties, jo vairāk tāpēc, ka beidzot biju paņēmis līdzi peldbikses. Diemžēl, uz celiņa uz krastu bija zīme "iebraukt un iet aizliegts", un es braucu tālāk. Paugura virsotnē notika ceļa remonts, un nebija īsti skaidrs, kur braukt, bet strādniece kaut ko īsi pateica vāciski un norādīja uz kreiso joslu. Labā bija remontā. Pirmā vārda pirmie burti bija kaut kas līdzīgs "Aus", bet otrais bija "Radfahrer", t.i. "velosipēdists". Bet vācu valodu es nezinu, skolā mācījos franču, un arī to maz.

Nobraucu kādus piecsimt metrus pa ideāli taisnu ceļu, gludu, gandrīz kā stikls. Vispār jau ceļš gan pirms, gan pēc remonta bija tikpat līdzens. Posma beigās stāvēja cits strādnieks, kurš, palaidis garām mani, atļāva braukt pretimbraucošajai mašīnai. Tikai mājās mēs iedomājāmies, ka strādniece rācijā teica: "palaid velosipēdistu", lai es varētu droši braukt pa pretējo joslu. Lūk jums piemērs, kāds ir pluss valstij ar ideālu kārtību. Viss ir tik skaidri noteikts, ka baikerim ļauj izbraukt vienam, un mašīnas gaida, lai tikai nebūtu incidentu. No otras puses, ātrums tādā remontējamā posmā vienalga ir mazs, un redzamība laba. Bet noteikumi ir noteikumi, un cieņa pret mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem ir augstā līmenī.

Pabraucis garām remontam, es neizturēju kārdinājumu un nogriezos uz ietvi uz ezeru, zem zīmes "velosipēdistiem aizliegts". Nogriezos ne uzreiz, bet tikai tad, kad pārliecinājos, ka uz celiņa vispār neviena nav, pat pie apvāršņa. Te jāpaskaidro, ka Šveicē, neskatoties uz slavenajiem kantoniem, toni nosaka gemeinde (burtiski kopiena, sabiedrība). Tā ir zemākās pakāpes pašvaldība, un tai ir ļoti plašas pilnvaras. Ja iedzīvotāji nobalso, ka kaut kur negrib velosipēdistus, tad tā arī būs. Un iedzīvotāji balso bieži, jo tas tieši skar viņu vietējās lietas, un turklāt tas ir arī pilsoņa pienākums. Draugi man pēc tam teica, ka varēju uzrauties uz simts franku sodu, un ka policija periodiski dežūrē. Bet es to nojautu un biju uzmanīgs: ja šķita, ka redzu cilvēkus, kāpu nost no riteņa. Tā es tiku līdz kārtējai zīmei pie meža takas caur birzītī. Tur nu pavisam nokāpu no alkobaika un čāpoju kājām.

Pludmale ar slotiņu, un asfalts, līdzens kā stikls

Tikai pēc pāris minūšu pastaigas pa meža taku atrados pludmalē. Tur nebija nevienas dzīvas dvēseles (kā nekā darbdiena), toties bija šovelītis un slotiņa ugunskura vietas tīrīšanai! Neatceros, ka kaut ko tādu iepriekš būtu redzējis. Mums Latgalē šos priekšmetus agrāk vai vēlāk nospērtu.

Ūdens izrādījās pārsteidzoši silts, ņemot vērā ezera dziļumu (200m) un izmēru (38 km2). Vēl jo vairāk tāpēc, ka it kā jau rudens pagalmā. Paveicies šveiciešiem ar klimatu, ko tur teikt. Es nopeldējos, pastāvēju, lai nedaudz apžūtu (husāriem dvieļus nevajag), un ripināju tālāk. Atgriezos no meža uz asfalta celiņa, kas iet cauri ciematam. Tur, kur tas beidzās un pārvērtās stāvā grunts kāpumā, meitene apaļā arēnā trenēja mazu zirdziņu. Blakus stāvēja viņas mašīna ar slēgtu piekabi zirga pārvadāšanai. Kā mašīna tur nokļuva, nav saprotams — no vienas puses gājēju celiņš, no otras puses motorizētais transports aizliegts, arī kāpums pārāk stāvs. It kā, ja tu esi vietējais, var dabūt īpašu atļauju neievērot šādus noteikumus.

Es uzkāpu ar kājām kalnā pa grunts ceļu cauri mežam, un atkal tur atradu brīnišķīgu asfaltu. Un tā viņiem ir visur! Par laimi, tur jau pilnīgi oficiāli varēja sēsties uz dzelzs rumaka un gāzt tālāk, ko es arī izdarīju. Nedaudz pabraucu pa mežu, bet drīz vien atkal nokļuvu ezera krastā, kur sākās civilizācija: stāvvieta pie kroga. Komplekso pusdienu cenas (30+ franki) mani neiepriecināja, un es nekavējos. Drīzumā izbraucu uz lielās šosejas ap ezeru. Uz ceļa velosipēdistiem bija atvēlēta tikai maza strēmelīte. Tas tracināja: mašīnu daudz, nereti arī pretimbraucošie minēji, un tā gandrīz līdz pašai Cūgai, pusceļu. Par atelpu kalpoja vienīgi skati uz ezera otru krastu.

Kas attiecas uz velosipēdistiem, uz alkobaikiem gandrīz neviena nebija. Parasti trāpījās sportisti uz Cervelo. Tas ir dīvaini, jo zīmols ir Kanādas, un nezinu, kāpēc tas tik populārs Šveicē. Cik striķītim nevīties, bet agri vai vēlu būs gals. Aizbraucu līdz mājām bez piedzīvojumiem, lai gan paslinkoju laicīgi iedzert tableti un ļoti mocījos.

Nekad tā nav bijis, un lūk atkal!

P.S. Liels paldies draugam par alkobaiku, bet viņa sievai par vakariņām un sarunu!

Vakariņas ar viesiem, vēlēšanas un pārgājiena plāns

Kad tablete iedarbojās, mani atlaida un noskaņojums arī kļuva kaujiniecisks. Vakarā mums mājās bija viesi, pie kam tie paši čaļi, ar kuriem kopā atbraucu uz Šveici. Pie vakariņām saruna bija tik dzīvīga, ka es ātri vien iesaistījos strīdos. Kopumā drīzāk lai izveidotu un uzklausītu argumentus, nevis lai pārstrīdētu, kaut gan ne bez tā. Īstenībā lielākā daļa tēmu nemaz nav tik dzīvībai svarīgas, bet, lūk, dažiem cilvēkiem patīk strīdēties, ko tur vairs.

Diskusijas detaļas es atklāt nevaru. Teikšu vienīgi to, ka paralēli ceļošanai, mūsu braucienā attīstījās drāma, kurā daudzi dalībnieki cieta. Visiem bija savs viedoklis, lai gan reti kurš zināja faktus. Es, atklājoties jauniem faktiem, savu viedokli mainīju, kā jau tas pienākas beijesistam. Principā visi mainīja, pārāk jau nu fakti mainīja notiekošā ainu. Kas mums kārtējo reizi parāda, ka pareizi ir nespriest sasteigti, bet sākumā kārtīgi tikt skaidrībā. Ja vēl būtu iespējams šo domu pielietot vēlēšanām, kas pašlaik notiek Latvijā. Citādi es tā arī nesapratu, par ko balsot. LSM anketiņa, kas rāda tavu uzskatu saderību ar partijām, norāda man uz Attīstībai/Par. Es, principā, esmu par progresu un attīstību, tā ka diezgan loģiski. Jau gribēju balsot par Progresīvajiem. Tomēr te man čaļi pateica, ka progresīvie ir pārāk progresīvi. Tiktāl sargā dabu, ka aizliegs rakt mežā, lai būvētu tramplīnus velokrosiem. Beigās pārdomāju.

Aizmirsu starp citu pastāstīt, ka jau Cūgā ieraudzīju velosipēdistu, kuru bija notriekusi mašīna. Priekšējais ritenis saliecies par 90 grādiem, pats saskrāpējies un sasities, bet izskatījās možs. Šveicē parasti šoferi palaiž garām gājējus un velosipēdistus, bet, acīmredzot, mēdz būt melnie gulbji.

Nākamā diena bija piektdiena. Te es jau izdomāju jaunu grandiozu plānu. Lieta tāda, ka sestdien mums asinis pa degunu bija jābrauc uz slaveno Lauterbrunnenu. Un es atkal negribēju celties sešos, lai paspētu. Tāpēc es pierunāju puišus iet pārgājienā ne pārāk tālu no Lauterbrunnenas, uz Brienz kalnu. Ideja bija pēc pārgājiena ar vilcienu nolaisties kores otrā pusē un pārnakšņot netālu no sestdienas starta vietas.

Vai biedri piekrita? Vai izdevās?